Simtiem Bangladešas pamatiedzīvotāju, kuri strādā tekstilrūpnīcās Sant'Antimo netālu no Neapoles, pieprasa viņiem saņemt vergu statusu, uzskatot, ka tikai šādā veidā viņi varēs atstāt darba devēju. Pēc viņu teiktā, rūpnīcu īpašnieki piespiež savus padotos strādāt gandrīz visu dienu, vienlaikus maksājot viņiem ne vairāk kā 250 eiro mēnesī.
Imigranti, no kuriem daudzi nelikumīgi atrodas Itālijā, apgalvo, ka darba devēji no viņiem paņēmuši pases, tādējādi piespiežot viņus strādāt 12 stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Bangladešas iedzīvotāji jau ir vērsušies pēc palīdzības 3. februāra asociācijā, kas Itālijā aizsargā imigrantu tiesības. Organizācijas pārstāvji žurnālistiem sacīja, ka viņi jau ir iesnieguši petīciju par Sant'Antimo rūpnīcas strādnieku atzīšanu par vergiem.
Starptautiskā darba organizācija (SDO) verdzību definē kā "jebkura veida darbu vai pakalpojumu, kura izpilde tiek draudēta vai sodīta pret darbinieku gribu."
SDO iepriekš paziņoja, ka šī definīcija ietilpst vairāk nekā 20 miljoni darbinieku dažādas darbības un pakalpojumu jomas.
Saskaņā ar publikāciju Corriere della Sera, Darba un sociālās politikas ministrijas apkārtrakstā 2013. gada oktobrī tika norādīts, ka tuvākajā laikā nav gaidāma jaunu ārvalstu darbaspēka kvotu piešķiršana darba tirgū. Pēdējo piecu gadu laikā, kuru laikā Itālija piedzīvoja ekonomisko krīzi, bezdarbnieku imigrantu skaits valstī palielinājās par 220 tūkstošiem un bija 383 tūkstoši ārzemnieku, kas ir ekvivalents 14% no kopējā bezdarbnieku skaita.
Neskatoties uz nestabilo situāciju Itālijā, saskaņā ar regulāriem līgumiem nodarbināto ārvalstu darbinieku skaits palielinājās līdz 2,3 miljoniem (2008. gadā viņu skaits bija 1,75 miljoni strādājošo).
Runājot par vispārējiem ES rādītājiem, bezdarba līmenis imigrantu vidū pērn sasniedza vairāk nekā 17 procentus (pārsniedza to pašu rādītāju itāļu vidū). Pēc tam, kad valsts bija iestrēgusi krīzē, ne visi ārzemnieki zaudēja darbu. Visveiksmīgākie bija strādnieki sadzīves pakalpojumu nozarē, savukārt bijušie rūpniecības nozares darbinieki tika atstāti bez pastāvīga ienākumu avota.
Mūsdienās vairāk nekā 9 procenti Itālijas privāto uzņēmumu nāk no valstīm, kas nav ES dalībvalstis. Neskatoties uz to, ka šādu uzņēmumu skaits pieaug, vairums no tiem joprojām ir koncentrēti noteiktās darbības jomās, un jo īpaši tas attiecas uz ārzemniekiem. Pēc Corriere della Sera teiktā, 2012. gadā gandrīz puse ārvalstu darbinieku veica uzdevumus, kas neatbilda viņu augstajai kvalifikācijai.
Vidējā alga imigrantiem no citām valstīm, kas dzīvo Itālijā, bija par 330 eiro mazāka nekā itāļu algām (968 eiro pret 1304 eiro), neskatoties uz to, ka pirms krīzes šī starpība bija tikai 226 eiro.
Pārsteidzoši, Corriere delle Sera uzzināja, ka 2012. gadā imigrantiem bija samērā viegli parakstīt līgumu atšķirībā no itāļiem (39 procenti pret 17).
